Vīrs uzskatīja, ka viņa dienām sēž mājās un muļķi vālē.
Atnākot mājās, vīrs nolēma mierīgi paskatīties futbolu, nemaz neliekoties ne zinis par mājas darbiem un vecāku pienākumiem. Viņam nebūt negribējās likt gulēt raudošos un kliedzošos bērnus.
Taču šajā vakarā viss mainījās, jo sieva aizgāja prom no mājām, aizcirzdama aiz sevis durvis – viņas pacietības mērs bija pilns. Bērni palika ar tēvu. Bezrūpīgā vīrieša dzīve ar alu rokās pēkšņi pilnībā pārvērtās. Lūk, ko vīrs uzrakstīja sievai pēc pāris dienām:
“Mīļā mana!
Pirms pāris dienām mēs ļoti sastrīdējāmies. Es atnācu mājās un knapi turējos kājās no noguruma. Bija jau astoņi vakarā, tādēļ es vienkārši vēlējos atgulties dīvānā un paskatīties futbola maču.
Tev nebija labs garastāvoklis, arī tu biji briesmīgi nogurusi. Bērni kāvās, bet mazais raudāja un bļāva, kamēr tu centies viņu iemidzināt.
Es uzliku televizoru mazliet skaļāk, lai neko no tā visa nedzirdētu.
“Tu taču nenomirsi, ja tagad man mazliet palīdzēsi un arī ieguldīsi savu darbu bērnu audzināšanā?” noliekot skaņu klusāk, tu man jautāji.
Es sadusmots atbildēju: “Es visu dienu smagi strādāju, lai tu ar bērniem varētu visu dienu sēdēt mājās un rotaļāties ar leļļu māju!”
Mēs sākām strīdēties. Viens pēc otra nāca dažādi argumenti. Tu raudāji, jo biji nogurusi un dusmojies. Es ļoti daudz ko tev toreiz pateicu. Tu bļāvi, ka tā vairs nevari. Jau brīdi vēlāk tu devies prom no mājām, atstājot mani vienu ar bērniem.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu